DAŽI DOMU GRAUDI

Un tā mīļie latvieši, esmu noskanējis un apkopojis niecīgu daļu no tā, kas izdots latviešu valodā, dažkārt varbūt pat neņemot vērā noteiktās autortiesību normas. Pirms dažiem gadiem kāds apgalvoja, ka latviešu valodā jau nav ko lasīt. Kā redziet, tad ko lasīt ir ļoti daudz. Ņemiet par labu… Un lasiet… Un sējiet labo, skaisto, cēlo un mūžīgo… Kā teica Ostaps Benders. Un vairāk smaidiet. Gudrs un nopietns ģīmis ne vienmēr norāda uz lielu prātu… Jo visvairāk muļķību un nelietību pasaulē tiek pastrādāts tieši ar šo sejas izteiksmi…, kā teica vēl kāds gudrs vīrs.

egramatas@mail.lv

e-gramatas@inbox.lv

Grāmatas — ceļā uz atmiršanu?

Grāmatu nāvi prognozēja jau tad, kad parādījās televīzija, tomēr nekas nenotika. Bet šoreiz jau neprognozē pašu grāmatu nāvi, bet gan to papīra formas atmiršanu. Cilvēki aizvien biežāk lasa tekstus elektroniskā formā; ir radītas arī specializētas iekārtas un programmas elektronisko grāmatu lasīšanai. Šo iekārtu izmēri atgādina grāmatu, bet attēls tiek lasīts no labas izšķirtspējas šķidro kristālu ekrāna. Šādu iekārtu priekšrocības ir acīmredzamas — vienā mikroshēmā ievietosies ne tikai viss Homērs, kas parastā veidā aizņem vairākus smagus sējumus, bet pat viss grāmatu plaukts.
Diemžēl ir arī trūkumi — šīs iekārtas pagaidām nespēj strādāt bez elektroenerģijas, tātad tās laiku pa laikam jāuzlādē vai arī tām jāmaina baterijas. Parastajām grāmatām uzlādēs problēmu nav. Kā vēl vienu trūkumu varētu uzskatīt to, ka globālas katastrofas gadījumā, viss kas apkopots elektroniskā formātā varētu neglābjami iet bojā, toties papīra grāmatas saglabātos nosacīti daudz ilgāk. Protams, ka visilgāk saglabāsies tas, kas iekalts akmenī, kā to ir pierādījusi vēsture. Saprotot to, ka šādas katastrofas gadījumā nebūs kam izmantot saglabāto informāciju, un cerot, ka šāda katastrofa nekad nenotiks, šo rindiņu autors neplāno veikt grāmatu teksta iekalšanu akmenī.
Tāpēc jau tagad vakarā, atlaižoties gultā,  atvērsim nevis parasto grāmatu, bet gan vieglu šķidro kristālu bloku, kas izskatās pēc grāmatas.

Laba grāmata – dāvana, ko autors novēlējis cilvēcei.

Nav bīstamāku pret tumsonību vērstu ieroču par tinti un grāmatu iespiešanu.

Cilvēki pārstāj domāt, ja pārtrauc lasīt.

Grāmata gan pieder autoram, taču kā domas iemiesojums – bez pārspīlējuma var teikt – tā ir visas cilvēces īpašums.

Ja tvaiks un dzelzceļš ir iznīcinājuši attālumu, tad grāmatas ir iznīcinājušas laiku; pateicoties tām mēs visi esam laikabiedri. Es varu sarunāties ar Homēru un Ciceronu, bet Homēri un Ciceroni tālajā nākotnē varēs sarunāties ar mums.

Daba ir gudri parūpējusies, lai cilvēciskā muļķība būtu pārejoša, savukārt grāmatas to iemūžina. Muļķim būtu jāapmierinās jau ar to, ka viņš ir apnicis visiem saviem laikabiedriem, bet viņš vēl grib apnikt nākošām paaudzēm, vēlas, lai pēcteči zinātu, ka viņš ir dzīvojis uz pasaules, un, lai mūžam neaizmirstu, ka viņš ir bijis muļķis.