ORGANIZĀCIJA

Misija

Nodrošināt bezmaksas, katram pieejamu grāmatu saturu elektroniskā formā paralēli fiziskām grāmatām.

Darbības virzieni
Bezmaksas elektronisku grāmatu radīšana;
Bezmaksas elektronisku grāmatu izplatība;
Absurdas autortiesību interpretēšanas un pielietošanas prakses pārtraukšana;
Bezmaksas elektronisku grāmatu izplatīšanas legalizēšana;

Veicamās/plānotās darbības
Grāmatu izplatīšanas mājaslapas uzturēšana;
Paralēlu mājaslapu un citu izplatīšanas rīku radīšana un uzturēšana ;
Grāmatu skenēšanas organizēšana;
Grāmatu skenēšana;
Mazāk kvalitatīvu e-grāmatu korekcijas organizēšana;
Mazāk kvalitatīvu e-grāmatu koriģēšana;
Atklātas sabiedriski – politiskas organizācijas izveide ;
Spēku apvienošana  ar citiem idejiskiem „pirātiem”;
Informācijas izplatīšana par esošo autortiesību normu, interpretācijas un prakses kaitīgumu ;
Informācijas izplatīšana par nepieciešamību dot brīvu, bezmaksas piekļuvi  informatīviem produktiem;
Likumprojekta izveide par autortiesību pārkāpumu veida maiņa no kriminālpārkāpuma  uz administratīvu pārkāpumu;
Likumprojekta izveide par ierobežotu autortiesību esamību uz rakstu darbu saturu līdz 5 gadiem;
Likumprojekta izveide par valstij piederošu izdevniecību ;
Likumprojektu lobēšana;
Masu akciju organizēšana;
Juridisku konsultāciju sniegšana par autortiesību normu apiešanu;
Juridiskas aizsardzības sniegšana apsūdzību gadījumā par vai dēļ autortiesību pārkāpumiem;
AKKA/LAA ierosināto likumdošanas normu atcelšana vai mīkstināšana;
Grāmatu tulkošana;
Fizisku grāmatu izdošana;
Audio grāmatu radīšanas organizēšana;
Audio grāmatu radīšana

Darbības metodes
Anonīma, decentralizēta, tīklveida struktūra, kurai var pievienoties katrs, sākot ievērot organizācijas principus un darīt kādu no tās definētajiem darbiem;
Katrs var izdarīt kaut ko no darāmo darbu saraksta;
Katrs var iesaistīties anonīmi vai atklāti pēc savas vēlēšanās, prasmēm un iespējām;
Katrs var organizēt darāmo darbu izpildi;

Organizācijas principi
Bezmaksas informācijas izplatība;
Idejiska darbības motivācija;
Naudas lomas minimizēšana (samaksas neprasīšana, maksas reklāmu neievietošana utt. );
Tikumiski ideāli, nenormālību neatbalstīšana;
Katrs dara cik var un kā var;
Kritika – korekta un argumentēta;
Citiem palīdzam ar padomu, dalāmies ar informāciju;
Netraucējam darītājiem, palīdzam viņiem;
Kurš vārdos var labāk – pierāda to ar darbiem;
Metodoloģisku pretrunu gadījumā veicam paralēlas darbības pēc visām metodēm;
Koncentrējamies uz darbībām, kas ir „par”, nevis „pret” ;
Nekaitējam, bet atbalstam fizisku grāmatu radīšanas un izplatības nozari, nepārkāpjot bezmaksas elektronisku grāmatu pieejamības principu

Anonimitāte un represijas
Ir ideja un ideju centri, kas publiski izliek principus un konkrētus darāmos darbus. Cilvēki pēc pārliecības un iespējām anonīmi vai atklāti veic konkrētos darbus, tai skaitā organizē paralēlus atklātus vai anonīmus ideju centrus un/vai savas lokālas domubiedru grupas. Dēļ iespējamām politekonomiskām represijām dažām no darbībām ir jābūt pēc iespējas anonīmām un decentralizētām.

Par cik absolūtu anonimitāti darbībā nav iespējams nodrošināt, uzsvars jāliek uz anonimitāti legālu represīvo metožu izmantošanas gadījumā. Tas nozīmē, ka, ja pat zinām  interneta un publiskās novērošanas mērogus, kas praktiski liedz kaut ko ilglaicīgi darīt anonīmi, turpinām to darīt, rēķinoties tikai ar legālām represīvo struktūru iespējām (bet paturot prātā, ka ir nelegālās un ka noteikta līmeņa drošības struktūras zina vai var uzzināt ļoti daudz).  Jeb citiem vārdiem sakot, jāvadās no apsvēruma, ka represīvām struktūrām ir jāpierāda  vaina, izmantojot legāli iegūtus pierādījumus. Tas nenozīmē, ka praksē nevar būt savādāk, bet šai gadījumā represīvās struktūras kļūst ievainojamākas, ko var izmantot, gan parādot to neleģimitāti un apšaubot visu to darbību pamatotību pašos pamatos, gan arī ar daudz lielāku spēku izplatot apkarojamo ideju, veidojot sev mocekļa tēlu.

Represiju iestāšanās gadījumā būtiskākais ir nesalūzt un nesākt apsūdzēt sevi pašam (nesadarboties ar izmeklēšanu, neatzīties, nenodot), ko vispirmām kārtām mēģina panākt jebkurš izmeklētājs, šī mērķa panākšanai pielietojot gan viltu, gan melus, gan iebiedēšanu, gan šantāžu un gan citas metodes. Lai apgrūtinātu apsūdzēšanu pēc iespējas mazāk jārunā un jāstāsta par konkrētām pārbaudāmām lietām (lai izmeklētājs nevarētu izmantot paša teikto un lai nesapītu tajā). Atbildot uz jautājumiem un stāstot  var izmantot „ nezinu”, „neatceros”, „varbūt” utt. sarunu tehnikas. Īpaša uzmanība jāpievērš parakstāmiem dokumentiem, ja ir šaubas – labāk neparakstīt. Nekorektas izturēšanās, pārkāpumu, tiesību neievērošanas gadījumā jāraksta sūdzības un jāklusē uz katru jautājumu un mēģinājumu uzsākt sarunu atbildot ar norādi uz pārkāpumiem. Nekādā gadījumā nedrīkst ticēt izmeklētāja teiktajam, visbiežāk viņš blefo, pārspīlējot sodu, izdomājot neesošus vai nepierādāmus likumpārkāpumus, maldinot par it kā esošiem pierādījumiem utt. Ja izmeklētāja rīcībā ir operatīva, bet tiesā neizmantojama informācija (iegūta izmantojot nelegālas novērošanas metodes), tad izmeklētājs var izstāstīt līdz pat sīkumiem, kā kas tika darīts, izdomāt pantus kas par to būs, maldināt par to, ka citi jau ir atzinušies, rādot it kā viņu parakstītas atzīšanās utt. Šādiem paziņojumiem nevajag pievērst uzmanību un palikt pie sava. Izmeklētāji parasti prasa vienu un to pašu dažādās formās, liekot cilvēkam stāstīt neskaitāmas reizes vienu un to pašu (lai pārliecinātos par tā patiesumu un liktu sapīties paša teiktajā). Tāpēc jāstāsta ir maksimāli maz, īsi un tas kas pašā ir pilnīgi nosēdies. Atkārtošanos var novērst, atsaucoties uz iepriekš teikto un sīkāk nestāstot.

Vis represiju process ir jāpublisko, sīki aprakstot metodes un pēc iespējas minot konkrētas personas, lai citi uzzina un mācās no tā.

pārpublicējums nohttp://gramataselektroniski.blog.com/

e-gramatas@inbox.lv